Valsts valodas diena
15. oktobris – valsts valodas diena
15. oktobris J. Endzelīna valodas konkursa” Apvidvārdi un vietvārdi” noslēguma pasākums, jau trešo gadu pēc kārtas.
Latviešu valoda mums katram izraisa dažādas pozitīvas emocijas. Citiem tā ir kā mūzika, kā siltums un piederība, kā mīlestība , miers un maizīte, kā vienotība un skaistums, kā kultūra un dzimtenes smarža.
Latviešu valoda mūs vieno, vieno gan tos, kas latviešu valodu lieto ikdienā, gan tos, kas valodu vēl mācās un izkopj, gan tos, kuriem latviešu valoda, ārzemēs dzīvojot, ir kā patvērums un reizēm pat vienīgā sasaiste ar Latviju.
Katrs latviešu valodas vārds ir maza latviešu tautas un Latvijas vēsture, kurā izmanīgs pētnieks pēdīgi izlasa, kas, kādos apstākļos, kurā laikā, šai vai citā zemē šis vārds dzimis, audzis un iekļāvies mūsu valodā .
( M.Birze)
Vietvārdi nav tikai dīvaini vārdi uz kartes, bet gan vārdi, kas mums stāsta par dažādām latviešu teikām, leģendām un stāstiem, patiesiem vai nē. Tā saka 5.klases skolniece Amēlija Homiča no Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas , viņa aicina katrā brīvā mirklī “nesēdēt telefonā”, bet gan uzmeklēt savas mājas stāstu.
Arī Gusts Alberts no Rīgas centra vidusskolas raksta par vietvārdiem savā apkārtnē. Vietvārdi atrodas visapkārt. Ikdienā, ejot pa ielu, redzam itin daudz dažādu nosaukumu un reizēm prātojam, kā tie radušies. Zēns uzsver: “ vietvārdi ir mazi virsrakstiņi un vēstures glabātāji, kas satur ļoti daudz informācijas. Šoreiz man jādodas uz bibliotēku, jo šī vēsture un literatūra dzīvo tepat manā ikdienā un padara manu apkārtni par patiešām interesantu vietu.”
Anna Beļūne no Jaunsudrabiņa Neretas vidusskolas iepazinusies ar rakstnieka, novadnieka, “Zaļās un Baltās grāmatas” stāstiem. Un jūtas tik brīva un priekpilna, ka Jancis prot gudroties. Puišens piemin dažnedažādus apvidvārdus: Osānus, Šausmānus, Sluķines, Sesku puriņu Salati un vēl un vēl, liekot aizdomāties katram, lai bagātinātu savu mīļo valodiņu lasīt un lasīt, vērt vārdus spožās krellēs.
Ar apvidvārdu nezināšanu var rasties arī anekdotes, ka raksta Valērija Saviča no Ķekavas vidusskolas, savā nostāstā viņa raksta par kādu zēnu sarunu.
“Uzvelc naģeni, ārā ir karsti!”
“Priekš kam man varde uz galvas, jo naģe taču ir varde.”
Meitene tādejādi uzsver, ka svarīga ir arī mūsu valodas skaidra izruna.
Savukārt Liene Utināne 5. klases skolniece no Aizkraukles vidusskolas vēsta : “Es rakstīju šo pasaku diezgan ilgi, mamma ielika komatus tur, kur es biju aizmirsusi ielikt. Man ļoti patīk rakstīt pasakas, tas ir tik interesanti. Man ir vienalga, kuru vietu es dabūšu, galvenais es piedalījos.”
Žūrijai nebija viegls darbs, 39 darbi, gan pasakas, gan teikas no dažādām Latvijas vietām. Dažnedažādas teikas par sava vārda rašanos, par mājas nosaukuma “Papardes” un “Meijas” , par saules celiņu Līčos. Prieks par mūsu talantīgajiem konkursa dalībniekiem. Gandarījums , ka rakstītāju skaits pieaug, ka darbi ir no dažādām vietām: Neretas, Aizkraukles, Ķekavas, Praulienas, Rīgas. Trīs gadus, skolotāju mudināti , jaunie rakstnieki ir no Jaunpiebalgas vidusskolas, Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas, J. Endzelīna Kauguru pamatskolas, divus gadus no Trikātas pamatskolas .
Katru gadu valodas dienas pasākumā uzaicinām arī kādu rakstnieku. Tā šoreiz pie mums viesojas pedagoģe, koklētāja, rakstniece Ieva Veide. Lasot viņas grāmatu “Piens un asinis” nevar vien beigt priecāties par bagāto valodu, par tās plūdumu. Grāmatas teksts ir piepildīts ar dažādiem tēlainiem salīdzinājumiem, piemēram meitene lasīja jāņogas, saules pielietās pērlītes. “Lai kur tu ietu, tu esi tāda staigājoša mājiņa.” “Kļuva tumšs. Izgāju ārā un ieniru kā siltā pienā.” Grāmata ir kā mātes dienasgrāmata, aizraujoša, reāla un patiesa. Baudīsim šo iespēju tikties ar Ievu Veidi.
