No 13.-30. oktobrim divas divpadsmito klašu skolnieces Kate Elīna Buile un Sigita Alziņa viesojās Japānā, Higašikavā. ![]()
Meitenes dalās ar saviem iespaidiem par piedzīvoto Japānā. ![]()
Sigita: ,, Manas emocijas par šo ceļojumu ir tikai un vienīgi pozitīvas! Es izbaudīju pilnīgi visu – katru mirkli, katru piedzīvojumu un katru jauno iespaidu. Bija ļoti interesanti iepazīt Japānas kultūru, tradīcijas, cilvēkus un ikdienas dzīvi, redzēt, kā viss tur notiek un cik ļoti šī valsts atšķiras no mums ierastā.
Šis ceļojums man deva tik daudz jaunu zināšanu, emociju un neaizmirstamu iespaidu. Esmu no sirds pateicīga par iespēju to visu piedzīvot, redzēt savām acīm un izbaudīt!
Japāna noteikti paliks manā sirdī kā viens no skaistākajiem piedzīvojumiem!”![]()
Kate: ,, Manām acīm pavērās jauns skats uz pasauli, kad, pateicoties tam, ka mācos Rūjienas vidusskolā, man bija iespēja 13. oktobrī ierasties Japānā.
Kā skolniecei, dzīvojot Latvijā, man ir pierasts pie ierastās ikdienas- skola, ikdienas veikala apmeklējums. Tas viss man ir zināms, toties ikdienas burzmā tiek piemirsts, ka ir vēl tik daudz ārpus mūsu redzesloka.
17 dienas Japānā man lika saprast, cik liela un daudzveidīga ir pasaule un cik daudz vēl ir ārpus mīļās Rūjienas, kurā esmu pieradusi dzīvot. Japānā es piedzīvoju kaut ko ļoti skaistu – kalnu Asahi-dake, kurš mani pārsteidza ar savu spēju likt man justies tik mazai. Katru dienu būt kalnu ieskautai noteikti bija mana mīļākā vieta Japānā- to ikvienam vajadzētu pieredzēt. Paēst vietējās ēstuvēs, izbaudīt jaunus ēdienus un izmantot irbulīšus dakšas vietā bija kaut kas ārpus ierastā. Mačas garša un rīsi bija kļuvuši par manu ikdienu- tie bija pieejami visur.
Tas, kas man visvairāk sasildīja sirdi, bija vakars, kad pirmo reizi ieraudzīju sevi Japānas tradicionālajā tērpā- kimono. Tā bija neizskaidrojama laime, cik brīnišķīgi es izskatījos un jutos tajā brīdī! Līdz šim man neredzētas bija taiko bungas un to pielietojums. Kad japāņi mums nospēlēja vairākus taiko skaņdarbus, es biju bez vārdiem- tik daudz roku vēzienu bija nepieciešams, lai skaņdarbs izdotos! Kanji rakstzīmju rakstīšana man bija īpaša nodarbe. Mums to mācīja iedvesmojoši japāņu skolotāji, kuri man sniedza prieku, jo paši mācīja ar prieku.
Šī pieredze Japānā uz mani atstāja pozitīvu iespaidu un dāvāja neaizvietojamas atmiņas. Esmu pateicīga, ka man bija iespēja to piedzīvot.’’ ![]()







