Sestdien agri no rīta Valmieras Valsts ģimnāzija jauniešu grupa devās Erasmus+ mācību mobilitātē pie saviem franču draugiem uz pilsētiņu Le Vigan. Ceļā tika pavadīta visa diena – 21 stunda, ceļojot gan ar lidmašīnu, gan vilcienu, gan autobusu. Laikam tik daudz pārsēdušies vēl nebijām nevienā mobilitātē.
Svētdienas rītā visi devāmies uz viduslaiku pilsētu Vidusjūras krastā Aigues-Mortes, kas nozīmē “mirušie jeb stāvošie ūdeņi”. Vēsturiski šo teritoriju pilnībā ieskāva plaši purvi, sālsūdens ezeri un lagūnas ar stāvošu, nekustīgu ūdeni.
Paula:”Šodien apmeklējām Cité Médiévale d’Aigues-Mortes, kas ir nocietināta pilsēta, kuru ieskauj lieli mūri, apmēram 1,6 km gari. Viens no pilsētas torņiem ap 18.gs., kļuva īpaši zināms saistībā ar sieviešu ieslodzīšanu.”
13. gadsimtā karalis Luijs IX tieši šajā purvainajā vietā lika uzbūvēt milzīgu cietoksni un ostu, lai Francijas karalistei būtu sava izeja pie Vidusjūras krustakariem. Laika gaitā, upes nogulumu dēļ, jūras krasta līnija atkāpās, un kādreizējā osta tagad atrodas vairākus kilometrus iekšzemē, joprojām savu rozā sāls purvu un “mirušo ūdeņu” ieskauta.
Dita:“Šodienu sākām apskatot Konstances torni. Tas ir vēsturisks tornis, kurš tika uzcelts 13. gadsimtā, tas agrāk bija daļa no pilsētas aizsardzības sistēmas un laika gaitā tika izmantots kā ieslodzījuma vieta. Apmeklējuma laikā uzzināju par cilvēkiem, kuri tajā tika ieslodzīti, tostarp par Mariju Durānu. Viņa 19 gadu vecumā tika ieslodzīta šajā tornī un tur pavadīja 38 gadus, jo negribēja atteikties no savas ticības. Viņas stāsts ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem torņa vēstures stāstiem. Man bija iespēja apskatīt torņa telpas un redzēt sienās iegrebtus vārdus no ieslodzītajiem. Man Konstances tornis ļoti patika, jo tā apmeklējums nebija tikai par senas ēkas apskatīšanu – tas ļāva labāk izprast tā laika dzīves apstākļus un cilvēku likteņus.”
uzbūvēja pats karalis Luijs IX laikā no Torņa diametrs ir 22 metri, augstums sasniedz 37 metrus, bet mūru biezums ir iespaidīgi 6 metri.
Mūrī ir iestrādāti 20 torņi un vārti.
Mairita:”No augstākā torņa varēja tālumā redzēt sāls ieguves vietu, kas pavēra skaistu ainavu, vasaras laikā ezers kļūstot sarkans īpašu aļğu dēļ.”
Nils:”Īpaši interesanti bija redzēt rozā flamingo, kas apkārtnē uzturas sāls ezeru dēļ. Sākumā bija grūti noticēt, ka tos var redzēt tik tuvu pludmalei, un to spilgti rozā krāsa uz plašo un balto sāls lauku fona izskatījās ļoti iespaidīgi. Tas bija viens no tiem skatiem.”
Sāls purvis tiek audzētas arī mīdijas un austeres.
Linda:”Staigājot pa pilsētiņu, redzējām ļoti daudz kafejnīcu un restorānu, kuros cilvēki pavadīja mierīgo svētdienas pēcpusdienu. Ejot pa mazajām ieliņām, piestājām arī suvenīru veikalos, kuros pārdeva visādas franču delikateses.”
Evelīna:”Pats spilgtākais, kas no šīs dienas man atmiņā paliks, ir mūsu pastaiga pa šaurajām ieliņām, kas bija pilnas ar suvenīru tirgotājiem. Taču visvairāk pārsteidza milzīgais klāsts vietējos saldumu un ziepju veikalos.”
Pēcpusdienā visi kopīgi izbaudīja vasaru Vidusjūras pludmalē.
Elza Elīza:”Jūra bija ļoti skaista un ūdens silts un patīkams. Mēs pastaigājāmies gar jūru, baudījām skaisto skatu, peldējāmies. Jūra bija pārsteidzoši sāļa un vēl ļoti dzidra, skaistas tumšas smiltis un tas man vienmēr paliks atmiņā, ka šī vieta tik skaista.”
Pirmdiena Erasmus+ mobilitātes jauniešiem Francijā sākas ar skolas iepazīšanu.
Mairita:”Skolas apskates sākumā mūs uzcienāja ar kruasānu un Pain au chocolat. Izrādās kruasāni nav nākuši no Francijas, bet gan no Vīnes. Tie bija ļoti garšīgi.”
Emīlija:”Šodien apskatīju franču vidusskolas fizikas un ķīmijas laboratoriju. Uzzināju, ka pirms viņi mācās teoriju viņi veic eksperimentu, lai uzzinātu formulas. Šobrīd skolēni mācās par gaismas viļņiem un to izplatību. Mani pārsteidza, cik daudz laboratoriju ir vienā skolā.”
Evelīna:”Šodien man vislabāk iespiedās atmiņā mūsu ekskursija pa viņu skolu, kas pamatīgi atšķiras no Latvijas skolām. Nekad nebiju redzējusi, ka skolas telpas var būt tik cieši savienotas ar ārpusi.”
Elizabeta:”Mani ļoti izbrīnīja skolas plānojums. Lai gan pašas klases ir parastas, noslēgtas telpas, visi gaiteņi atrodas ārā un nav atdalīti no pagalma. Pārvietojoties no stundas uz stundu, katri reizi nākas iziet svaigā gaisā, kas rada pavisam citādāku un brīvāku sajūtu nekā iekštelpu koridoros.”
Renārs:”Man ļoti patika La Vigan skola, jo tā bija interesanta. Mani īpaši pārsteidza tas, ka skolā ir mazs dīķis ar zivīm un daudz atpūtas zonu jauniešiem. Cilvēki, kas mūs uzņēma, bija ļoti viesmīlīgi un mūs pacienāja ar gardiem konditorejas izstrādājumiem. Kopumā man ļoti patika šī skola un tās atmosfēra.”
Linda:”Šodien skolā mūs no rīta iepazīstināja ar vadību. Izrādās, ka šeit ir apvienotas divas skolas – vispārizglītojošā un skola bērniem ar īpašām vajadzībām. Kad mūs veda ekskursijā, man visvairāk patika mākslas ēka. Tā ir īpaši atvēlēta mākslas projektiem, kurus skolēni patstāvīgi vai komandās izstrādā visa gada garumā, lai noslēgumā saņemtu vērtējumu. Klasēs redzējām daudz interesantu darbu, taču viens patiešām izcēlās – pie griestiem bija piestiprināta kāja, radot iespaidu, it kā kāds tikko būtu izkritis tiem cauri.”
Katrīna:”Šodien mums bija iespēja doties ekskursijā pa skolu, bija iespēja apskatīt vairākas klases, spāņu valodas skolotāja mūs jauki sagaidīja – uz tāfeles bija uzrakstīti vairāki mēles mežği spāniski, un mēs tos centāmies izrunāt, pēc tam mēs piedāvājām latviešu variantus: “Šis žagaru saišķis, nav mans žagaru saišķis” un “šaursliežu dzelzceļš”, bija pārsteidzoši klausīties ar kādu dialektu tiek izrunātas šīs frāzes.”
Annija:”Šodien Le Vigan skolā bija aktivitātes. Vienā no tām mēs apstaigājām pilsētu, tikmēr meklējot norādītās vietas un objektus. Mani piesaistīja šīs pilsētas apskates objekti, jo daudos no tiem bija vienkārši izpausts cilvēku radošums, piemēram, gleznu reprodukcijas, kuras nāk no Luvras muzeja krājumiem, un grafiti, kas pilsētu padara dzīvāku un estētiskāku.”
Otrdien Erasmus+ mobilitātes dalībnieki devās iepazīt kultūrvēsturiskās vietas Monpeljē pilsētā. Jau no rīta, izbraucot no skolas, tikām brīdināti, ka paredzēts streiks un īpaši aktīvi esot vidusskolēni, kam streikot esot atļauts. Tā arī bija: izkāpām no autobusiem un visi grupā devāmies uz pilsētas centru. Ejot garām prestižai vidusskolai-licejam redzējām pie katriem vārtiem un durvīm jauniešu bariņus, kas bloķēja ieeju skolā. Turpat tālāk lielāks bariņš aizšķērsoja mums ceļu, saķeroties elkoņos un uzstādot barjeru. Mums tuvojoties, jaunieši skaļi sāka kliegt (mēs gan īsti nesapratām ko 
), bet pēc pārrunām ar franču skolotājiem mums atļāva turpināt ceļu. Pie otras “dzīvās barjeras” jau blakus atradās policijas auto. Mēs varējām mierīgi turpināt ceļu. Vaicājām saviem francūžiem – par ko tad viņi streiko? Streikojot streika pēc, paši nezinot par ko, tik skandē “better working conditions” (labākus darba apstākļus), bet lielākajai daļai šo jauniešu tā ir tikai vēl viena diena, lai varētu neiet uz skolu, jo tas viņiem nepatīk. Tāda, lūk, mums demokrātijas stunda.
Kerija:”Līdz šim katru dienu esam viesojušies citā pilsētā. Ir interesanti redzēt, cik katra no tām ir dažāda un unikāla. Monpeljē ir lielākā pilsēta šajā reģionā, tāpēc šeit varēja sastapties ar vēl lielāku daudzveidību. Šī pilsēta noteikti izcēlās ar greznu arhitektūru.”
Renārs:”Man ļoti patika Monpeljē, jo tā ir skaista un interesanta pilsēta. Mani pārsteidza tas, cik daudz dažādu vietu tur bija, kur paēst un nogaršot dažādus ēdienus. Interesanti bija arī redzēt, ka šodien pilsētā notiek protesti un streiki, kas radīja pavisam citādu atmosfēru.”
Paula:”Šodien bijām uz pilsētu Montpellier, kas atrodas aptuveni 10 km no vidusjūras. Šajā pilsētā apskatījām veco arhitektūru, kas ir ļoti krāšņa un iespaidīga. Arī varēja pavērot vietējos iedzīvotājus, kuri pašlaik aktīvi iesaistās protestos pret finansu stāvokli valstī un pret mācību/skolu sistēmu.”
Elizabeta:”Mani pārsteidza Monpeljē arhitektūra. Gaiši bēšīgās mājas ar ļoti izsmalcinātajiem rakstiem papildināja palmas un citi skaisti augi, kas piedeva tām brīnišķīgu izskatu. Kopumā pilsēta bija burvīga ar ļoti daudz grezniem pieminekļiem.”
Tomass:”Šodien Monpeljē bija iespēja paklausīties kā vīrietis spēlēja bungas un pūšamo instrumentu vienā laikā, vēl viņš mums iemācīja deju, kuru visi kopā nodejojām. Šodien man tas visvairāk patika.”
Mārcis:”Šodien Monpeljē mani visvairāk pārsteidza skaistā arhitektūra un garšīgā kulinārija. Īpaši patika vecās ēkas un mazās izstrādātās detaļas pilsētas ielās. Arī ēdiens bija ļoti garšīgs un citādāks nekā Latvijā.”
Emīlija:”Šodien no ārpuses apskatīju Montpellier nacionālo operu. Tā ir būvēta 1888. gadā un nacionālās operas titulu ieguva 2002. gadā. Uzzināju, ka pirms apmeklētāji ieņem vietas zālē, gidi piedāvā īsu ekskursiju aizkulisēs, lai izprastu ēkas darbības shēmu. Mani pārsteidza, cik liela un grezna ir pati ēka pilsētas centrā.”
Elza Elīza:”Monpeljē ir skaista un ļoti mājīga pilsēta. Tā ir vēsturiska, ar daudzām vecām un skaistām ēkām. Man ļoti patika pastaigāties pa centra pilsētas ielām un apskatīt tās skaistumu, tai skaitā pieminekļus. Daudz vietas, kur iepirkties un pavadīt laiku ar draugiem.”
Nils:”Mani pārsteidza Monpeljē vecpilsētas šaurās ielas. Pastaigājoties pa tām, varēja redzēt daudz mazu veikaliņu, kafejnīcu un vēsturiskas ēkas. Īpaši patika, ka gandrīz aiz katra stūra pavērās kāds jauns skats.”
Pabijām arī vecākajā medicīnas skolā pasaulē, kura dibināta 1220.gadā. Tajā īsu laiku mācījies arī slavenais gaišreğis Nostradamus, viņš izslēgts, jo skolas direktors uzzinājis, ka Nostradamus pirms tam ir darbojies kā aptiekārs, bet tajā laikā būt par aptiekāru un izgatavot zāles bija apkaunojoša nodarbošanās. Tas nekas, ka zāles glāba mēra sērgas skartos. Tāda, lūk, dubulta morāle.
